...šodien satiku cilvēkus,kas dzīvo ar dzirksteli acīs un prieku sirdī par darāmo darbu. Tā bija Maija Burima un Ināra Kondratjeva ( ceru, ka pareizi atceros uzvārdu) attiecīgi Daugavpils Universitātē un Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Man likās, ka latviešu lit. jau pāris gadus vienkārši veģetē, bet izrādās,ka tiek risinātas pat latviskās identitātes problēmas, ka ir rakstnieki, kas reāli slēpjas zem lāča maskas un tādi nāk uz prozas lasījumiem, ka notiek kaut kas patiešam interesants. Mani apbūra spēja stāstīt par jaunāko un vispār literatūru ar tādu mīlestību un sirsnību. Nu man ir saraksts ar to, ko patiešām gribu izlasīt. Bet skolotāja no ģimnāzijas mani apbūra ar savu nesavtību, dāvinot disku ar skolotājas veidotiem pārbaudes darbiem, olimpiādēm, visvisādiem plāniem, prezentācijām u.c. Tas notiek laikos, kad mēs dzīvojam ar domām par materiālo  un egoismu. Jā, bet kāpēc manī nav šī entuziasma? Nu  labi, tas bija minimāls arī tai skolotājai, kura gatavo CE(neatceros pēkšņi vārdu), vērojams bija pienākums un atbildība par gala rezultātu. Bet arī viņa izskatījās ļoti harmoniska un eleganta savā atturīgumā. Skatījos un apcerēju jautājumu, kad pēdējo reizi pati biju pie manikīra. Bet mani šī diena iedvesmoja, taču ne rītdienai, kad jāiet atkal uz darbu. Paradoksāli.